Man svarīgi, ka notiek process, kas „pavelk” nākamo aplūkojamo tēmu. Šoreiz gribu vairāk parunāt par sociālā cilvēka konfliktu ar bioloģisko. Pagājušā nedēļā man bija interesanta saruna ar kādu ievērojamu katoļu priesteri, kurā pieskārāmies arī šim jautājumam. Es attiecībā uz cilvēka bioloģisko pamatu lietoju vārdu „norobežošana”, bet mans sarunu biedrs – „integrācija”, par ko es pat pabrīnījos – re, cik progresīvi! Viņš nedaudz pastrīdējās ar mani un man vajadzēja paskaidrot, ko es saprotu ar vārdu „robeža”. Izstāstīju, ka bez robežām nav iespējama sakārtošana, katram savas vietas iegūšana. Būtībā jau robeža nevis „izstumj”, bet gan sadala pienākumus un prioritātes. Atceros šo sarunu kontekstā ar diskusiju par bioloģisko, dzīvniecisko, vai lopisko (arī šāds vārds šeit tika minēts). Manuprāt, bioloģiskā pamata (dzimumtieksme, vairošanās instinkts) iznīdēšana cilvēkā ne tikai nav iespējama, bet briesmīgi aplaupītu vīziju par cilvēciski skaisto pašos tās pamatos. Man šī vīzija lielā mērā ir veidojusies, balstoties uz Markesa darbiem. Instinktu skaistums gan dabas, gan cilvēku mežonīgumā un vienlaicīgi – dziļa pazemība pret to. Un vēl – daudzās pasijas (kaislības!) mūzikā un citās mākslās! Tā taču ir skaidra dzimuminstinkta atzīšana un tikai otršķirīgi ir, ka atzīšana noris vienlaicīgi ar tā sublimēšanu. Vai bez kaislības skaistuma atzīšanas būtu iespējama pilnvērtīga izjūta par cilvēcisko? Sekojot šai domas līnijai, izgājušā nedēļa no Antigones mani aizveda pie Bendes meitiņas. Man atkal bija jāprāto, ar ko izskaidrojamas tās ciešanas par tēva dzeršanu un nāvi. Es vairs nebiju īsti mierā ar saviem līdzšinējiem izskaidrojumiem par tās sarkanajiem matiem, par klīšanu caur mežu mežiem, satikšanos ar brāli Izmisumu un visu citu, par ko sāku runāt desmit gadus atpakaļ. („Bendes meitiņa un viņas tēvs” tika atvērta 2002. gada 16. augustā). Ja negribam redzēt bioloģisko, ieskaitot seksualitāti un tās paverdzināšanu, tad teiksim – šī meitene gluži kā Antigone ir tīras sirds cilvēks, kurš jūt līdzi sava tēva nelaimei un kuras šķīstā mīlestība uz tēvu ir tik liela, ka pelnījusi vislielāko apbrīnu par tās pašaizliedzību un rakstura cēlumu. Es tomēr piedāvāju palūkoties uz Bendes meitiņu dziļāk, bioloģiskāk. Attiecības ar alkoholu atkarīgam vīrietim ir kā sakars ar mīļāko, jeb vēl precīzāk – kā attiecības ar Māti, turklāt vadāmu, dozējamu un beznosacījuma mīlestību sniedzošu. Šīs simbiotiskās attiecības atkarīgam vīrietim ir svarīgākas nekā attiecības ar meitu, viņš regulāri aizsēžas krogā, tā vietā, lai vestu meitu uz leļļu teātri un zooloģisko dārzu. Meita nevar sajusties kā visskaistākā savam tēvam, tā jūtas izkonkurēta un atraidīta, tās Princeses uz zirņa loma nevar attīstīties, tādēļ jau tik agrīni, cik vien iespējams, tā attīsta sevī Mātes lomu vai līdzatkarību, kā to arī var saukt. Ja tēvs nomirst, tad seko konsekvences no Mātes – Meitas slepeno līgumu viedokļa. Meita jūtas vainīga mātes priekšā par to, ka izlaidusi tēvu no ģimenes un ka tagad tai būs jāiztiek ne tikai bez apgādnieka. Pats galvenais – tā zaudē drošību, kuru gadu tūkstošiem sniedza tēva aizsardzības „jumts”. No šejienes izmisums, nemiers, bailes. Un no šejienes mēģinājumi reabilitēties – meitene meklē citu Tēvu – tādu, kuru vispirms varētu izglābt un dzēst savu vainu. Viņa meklē Varoni. Viņa grib mēģināt vēlreiz. Viņa cīnās, lai dabūtu to, kas viņai no tēva bijis vajadzīgs, bet ko viņa nav dabūjusi un par ko domā, ka to var iegūt tikai vienā veidā – caur tēvišķu atzinību. Viņai ļoti daudzas reizes ir jāklūp, lai izaugtu un nonāktu pie atziņas, ka tā arī pati var būt savas pašvērtības veidotāja un ka tieši pašvērtība ir tas, ko tēvs viņa nav spējis iedot un kas viņai jāatrod. Bendes meitiņas attiecības ar tēvu ir incestuāli seksuālas dabas. Viņas ciešanas ceļas no seksuāla atraidījuma. Protams, šeit mēs nerunājam par svēto, bet gan par pārdoto seksualitāti – to, kas tiek izmantota drošības vajadzību apmierināšanas procesā, nevis to, kas atvieglo, izlādē stresa radītos sasprindzinājumus. To, kuru mātes un meitas simtiem tūkstošus gadu izmantojušas, lai saturētu kopā matriarhālo ģimeni un nodrošinātu tās drošību. Ja Bendes meitiņas attiecības ar tēvu neveidojas kā fiziski seksuālas, tad tas tomēr nenozīmē, ka tās nav incestuālas. Asinsgrēka atblāzma būs jūtama tās nākamajās attiecībās – ar Varoni (Tēva lomas paveids), kuras veidojas nevis kā „svēti”, bet gan kā „pārdoti” motivētas. Vai es caur seksu dabūju vairāk drošības, vai Varonis ir apmierināts tiktāl, ka mani nepametīs, nenomirs? Būtībā Bendes Meitiņa izveido Nefeli – mākoņsievieti, seksuālu objektu, kuru Varonim „parocīgāk drāzt”, kā tas nosaukts kādā komentārā. Taču Bendes meitiņa kā sieviete šajā seksā nepiedalās, nereti tas viņu kaitina vai pat riebjas. Viņa izturas pret to kā pret nepatīkamu pienākumu – tā tas ir ļoti nereti. Bet šādu attiecību mērķis no Bendes Meitiņas puses nav attiecības, arī ne droša vide bērniem. Mērķis ir nopelnīt Tēvu, caur kuru varētu tikt pie savas Princeses uz zirņa, bet caur to savukārt – pie Sievietes, kā tam ideālā variantā būtu jānotiek.
Šeit atceros, ka arī pēc psihodramatiskās lekcijas „Varonis” Kalnciemielas kvartālā nāca visādas pēcdomas. Viena no tādām bija par Varoņa seksuālo dzīvi. To katalizēja arī kādas jaunas meitenes jautājums, kas tika uzdots ārpus Kalnciemielas rāmja. Viņa gribēja zināt, kādi spēki liek vīriešiem gribēt seksu. Viņai bija radies iespaids, ka viņas puisis seksa laikā nevis satiek, bet gan šķiras no viņas, „aizpeld” kaut kur citur. Un viņai šķita, ka sekss vispār nav nekāda interesantā lieta. Es to meiteni pamierināju un teicu, ka viņai viss vēl priekšā un ka viskaislīgākā viņa būs ap gadiem četrdesmit. Bet par puišiem man bija vairāk, ko teikt un es sāku ar Varoņa lomu vīriešos, dažreiz ne pārāk izteiktu, bet dažreiz ļoti. Kaut kā man bija šķitis, ka puiša uzvedība varētu būt bijusi Varoņa lomas izpausme. Lai nu kā, runa ir par nesatikšanos. Vai par to, ka katrs apzināti grib satikt ne to, ko tam jāsatiek neapzināti. Un ka vajag traki daudz laika, lai saprastu, ko tu esi saticis un kāpēc. Arī – lai novērtētu visa šī ne-/satikšanās projekta dižumu un lai satiktos ar to jēgu, kas tev no visa šī pielemta. Laulība nav šķirama, ir bezjēdzīgi to šķirt - tāpat kā nevar šķirties no savu nepazināto izvēļu konsekvencēm – jo gan izvēles, gan konsekvences jau ir tas, no kurienes mēs nākam. Un tajās ir ierakstīts, kurp mēs ejam.
P.S. Paldies visiem Viesturdienas atcerētājiem! Man ļoti patīk mans vārds un es patiesi nesaprotu, kādēļ tas nav vispopulārākais starp latviešu vīriešu vārdiem. Vārdadiena ir kļuvusi par labu iemeslu, lai sen nesatikti cilvēki atsūtītu kādu zīmi par to, kas reiz bijis un līdz ar to – kas vēl varētu būt.
Utināns pauž klaju dialektisko materiālismu. Rudzītis savu ideoloģiju, turpretī, nav skaidri formulējis, un tas paver dziļdomīgas iespējas dažādam viņa darbu skaidrojumam. Katrs saprot kā vēlas, bet reizē paliek jautājums, kā to saprot pats autors. Tieši vēlme to noskaidrot mani pietur šim blogam.
bioloģiskā aspekta pie Viestura ir maz salīdzinot ar Artūru Utinānu. Palasiet Utināna blogu par sapņu pārdevējiem - pēc viņa sanāk, ka skaitās tikai plika bioķīmija vien
elementārdaļiņa! Par Higsa bozoniem Viesturs rakstīs tajā gadījumā, ja atklāsies,ka tiem ir vagīna un pie tam - nogribējusies un traka Vagīna Medūza Gorgona!
Novēlots sveiciens Viesturam vārda dienā. Ap-Vasaras saulgriežu vārdos ir daudz pamatīgā un īstā.
Par šī ieraksta tēmu gribējās vien biebilst, ka ļoti patīk psihoterapeita Māra Ķirsona doma, ka atkarību izraisošā viela ir alkoholiķa/narkomāna dievs. Man kā apsēstai risinājumu pieprasītājai šī šķiet risinājuma iespēja - jo citu Dievu atrast ir iespējams (ja meklē). Savukārt tad, ja viela ir beznosacījuma Māte/Mīļotā, tad atliek vien noplātīt rokas, jo citu tādu vīrietis saprātīgā vecumā taču neatradīs
Norobežošana noteikti ir derīga, tomēr norobežošana nav tas pats, kas integrācija, vien šī procesa daļa, solis integrācijas virzienā. Lūk, jau 10 gadi Bendes meitiņai, un norobežošana turpinās. Diez vai manam mūžam citu procesa daļu pieredzēt. Nav īsti skaidrs arī, vai autora koncepcija citus soļus paredz, jo, kad izskan aicinājums ieskatīties "dziļāk - bioloģiskāk", tad jājautā, vai līdz šim raugāmies vēl nepietiekami bioloģiski dziļi jeb esmu palaidis garām, ka visu laiku bijusi runa par citu, un tagad notiks bioloģiskā iedziļināšanās. Hermeneitika ir cienījams paņēmiens, un mīts kā zemapziņas pasaule, protams, nekad nevar tikt izgaismots visā tā pilnībā. Taču mītos nav bioloģija vien. Katra tā saturs ir daudzslāņains un neviennozīmīgs. Ja izvēlamies mītu izziņas horizontālo aspektu, konstatēsim, ka dzīves scenāriju skaits pasaulē ir ierobežots, tos visus kopā ar to atvasinājumiem var saskaitīt, nosvērt un kategorizēt, par ko liecina literatūras vēstures gaita. Vertikāle jeb dziļums parādās, kad mēģina saprast stāsta jēgu un tad ar bioloģisko aspektu vien būs pamaz tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēka esamības veselums pārsniedz bioloģiskās robežas, un tas nav civilizācijas progresa rezultāts, bet gan sākotnējās radīšanas dotums. Arī skaistums nav bioloģisks, tas liecina par Radītāja klātbūtni. Noliedzot to, dzīvosim nevis Markesa, bet drīzāk Boscha pasaulē. Lai notiktu integrācija, ar atklātajām mitoloģiskajām šausmām kaut kas ir jādara tāds, kas tās ļauj iekļaut apzinātās personības identitātē. Dzemde ir mašinērija, bet ja Dzemde tiek uzskatīta par jēgu, tas šai teorijai var kļūt par fatālu klupšanas akmeni, jo izziņas aplis noslēdzas tautoloģiskā paņēmienā, jēdzienu izskaidrojot pašu ar sevi. Ciešanas ir bezjēdzīgas, ja tās nenoved pie transformācijas. Ja norobežošana var aizvest līdz apziņai par to, kas ir un kā trūkst, tad kas ir mehānisms, kas caur daudzkāršu klupšanu cilvēku, šinī gadījumā Bendes meitiņu, noved pie "atziņas, ka tā arī pati var būt savas pašvērtības veidotāja" nevis, piemēram, bezcerīgā nogurumā un atkarībās? Jā - "laulība nav šķirama, ir bezjēdzīgi to šķirt - tāpat kā nevar šķirties no savu neapzināto izvēļu konsekvencēm" - zem šiem vārdiem esmu gatavs parakstīties. Jā -"tajās ir ierakstīts no kuriens mēs nākam", bet tajās NAV "ierakstīts, kurp mēs ejam". No kurienes spējas transformācijai, ja paliekam iedziļināti tikai bioloģiskajā? Mīts viens pats bez logosa to nekad neiespēs. Lai "satiktos ar to jēgu, kas tev no visa šī pielemta", bez metapozīcijas neiztikt. Pati bioloģijas apzināšana par šādu metapozīciju kalpot nevar. Tā gan var paskaidrot kauzalitāti, tomēr tai nav ko teikt par motīviem. Vairoties, lai vairotos, nav cilvēka pašrefleksiju apmierinošs izskaidrojums.
Rīgas Ritmos.
