Par pērlīšu virkni, ne diegā savērtu, bet kabatā izbirušu – es sev nosaucu Jura Poškus filmu „Kolka cool”, kuru beidzot noskatījos. (Bet ne tikai tās dēļ šim blogam tāds nosaukums.) Tās pērlītes kabatā murdzās, sajūk un pārkārtojas, bet nekādā īstā rindā nenostājas. Gribas teikt, ka filmā nav īstas dramaturģijas, kā diega, kas visu savieno. Bet tiklīdz tas pateikts, tā gribas ņemt vārdus atpakaļ – ir jau gan. Bet tāda savāda, neverbāla, ļoti kurzemnieciska – personāži tur, atšķirībā no Holivudas filmām, neatklājas arī vārdos. Vispār – ja kas šajā filmā ir kas bezjēdzīgs, tad tie ir vārdi. Tas mulsina, pērlītes vandās pa kabatu, dzindzina, bet mieru neliek jau vairākas dienas.
Iespējams, ka ar šo filmu sāku aktiera Andra Keiša dēļ, un ne jau tādēļ, ka viņš tajā darītu kaut ko nepārspējami lielisku. Nu apmērām to pašu, ko „seržantā Lapiņā” – viņš ir spēcīgs, bet vairāk klusējošs, intraverts un „pozitīvs” tēls, ap kuru viss griežas. Abās filmās viņš vienkārši bija viņš pats, Andris Keišs.
Uzrakstīju un sašaubījos. Es taču nezinu, kāds viņš ir – tas Andris Keišs. Attiecībā uz jebkuru citu cilvēku un pat aktieri es nevarētu tā teikt. Jo – paskaties uz bildi, un iespaida karkass ir gatavs. Varbūt nevari vēl par to izteikties – tam vajag vairāk, vismaz kādu biogrāfijas drisku vai izteiktu vārdu. Ja tas ir, tad nekas daudz iespaidā par šo cilvēku mainīties nevar, tikai papildināties. Tā varētu teikt par daudziem, tikai ne par Keišu. Jo nesen gadījās redzēt viņu kā Otello. Un nedaudz pirms tam kā Džeimsu „Drāmas kursos pieaugušajiem”. Man liekas interesanti runāt par visām šīm lomām vienlaikus, jo tikai tā atklājas aktiera Keiša izcilība.
Te sākas jauna pērlīšu virkne – par Jauno Rīgas teātri. Neesmu neko par to rakstījis, kas dažam var radīt iespaidu, ka man šis teātris nepatīk. Jāsaka – savā būtībā es esmu pedagogs. Tāds, kurš interesējas par grūtajiem bērniem, bet JRT tāds noteikti nav. Visu iepazīst salīdzinājumā, un šis salīdzinājums saka – vajag kaut kā palīdzēt Dailei un Nacionālajam. Neskatoties uz to, ka tie ir tik labi uzbūvēti un izremontēti, paši profesijas pamati tajos ļodzās. Dīvaini, bet man šķiet, ka JRT nevajag remontēt. Nu labi – lai izmainās palīgtelpas un viss, kas atvieglo teātra tehnoloģijas (tām nedrīkst neļaut attīstīties!), bet skatuvi, zāli, trepes un skatītāju garderobes telpa lai paliek, kādas ir. Nenotikušā remonta naudu varbūt vajag izdalīt aktieriem.
JRT jau nav tikai izcils – tas daudzas reizes mani ir kaitinājis. Publiski atzītais Kaspars Hauzers un sevišķi Aspazijas „Sidraba šķidrauts” man lika uz kādu laiku aizmirst ceļu uz šo teātri. Šo emociju dēļ neesmu redzējis daudz ko no tā, ko man vajadzēja redzēt. Piemēram, „Garo dzīvi”, par ko man kauns atzīties. To pašu negribu teikt par „Latviešu stāstiem” – manuprāt, tie gana eleganti izskatīsies tikai pēc trīssimts gadiem. (Un atkal – uzrakstīju un sajutu, ka man nav taisnība – tie stāsti tak ir psihoterapija uz skatuves.) Tomēr „Revidentu” un sevišķi „Soņu” redzēju. Visdziļākie cieņas apliecinājumi Gundaram Āboltiņam.
Tomēr arī jocīgi ar to JRT. Otello iestudējums parādīja Māri Ķimeli kā lielisku režisori, kura spēj izveidot pārsteidzoši smalku un ļoti asprātīgu izrādes stilu, tur viss smagais vairs neliekas smags. Tomēr kādēļ gan viņai tajā pašā „Kolkā...” vajag būt arī aktrisei, piedošanu, bet ļoti sliktai?
Otello gan vairāk ir tāds operas gabals, manuprāt. Jo tajā nevar atrast sevišķi daudz psiholoģiska dziļuma. Tikai tas, ka meita apprec sava tēva Ēnu, kas nozīmē, ka viņa to gan mīl gan ienīst vienlaikus. Un kā greizsirdība kļūst „infekcioza”, ja padzīvo tās atmosfērā. Jo cik ļoti gan cilvēkam gribas regresēt uz kaut ko bērnišķīgu! Bet – kā aktieri (visi, ne tikai Keišs) strādājuši ar saviem tēliem! Ļoti profesionāla pieeja, šajā teātrī laikam nav iespējams, ka aktieris nav lomā un vienkārši norunā tekstu.
„Drāmas kursu pieaugušajiem” Džeimss ir kaut kas ļoti atšķirīgs no Otello un no abu filmu varoņiem. Aktierim nospēlēt aktieri amatieri, kas kļūdās un mācās, varētu būt ne tik viegli. Ne tikai Keišs bija ķermeniski pārliecinošs, arī citi. (Vispār – cik grūti rakstīt par kaut ko tādu, kas nav kritizējams!) Šī luga ar daudz ko man atgādināja to atmosfēru, kāda valda psihodrāmas grupās, pat vingrinājumi bija līdzīgi. Bet tās dramaturģija ir gan vienkārša, gan ļoti laba, ticama.
Jau ilgāku laiku uz mana rakstāmgalda stāv „Mērnieku laiki”. Šonedēļ pabeidzu rakstu par Oļiņieti, bet šajā mājas lapā tas parādīsies tikai pēc tam, kad tiks izdots rakstu krājums, kurā būšu viens no autoriem. Ir traki interesanti vākt kopā brāļu Kaudzīšu citātus par Oļiņieti – viņi ļoti trāpīgi ir aprakstījuši, kā šo sievieti izmaina bērnu nāve. Tikai retais lasītājs to pamana, tādēļ empātijas trūkums pret Irbēnu saimnieci mūsu kultūrā ir kļuvis simptomātisks. Re, kur viens smuks citāts!
Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš tai bij ielikts, un sāka lasīt: „dievs labi dar’, ko darīdams - - -„
„Meli, meli, meli” Oļiņiete kliedza, piepeši uzlēkdama; tad pieskrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.
Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņš parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļiņietes sirdī. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikmēr viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bija beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās.
Oļiņiete mani nelika mierā jau kopš Ingunas Baueres „Skolas Līzes” iznākšanas. Kā var aprakstīt procesu, kā bērna zaudējums pakāpeniski maina mātes raksturu? Izrādās, brāļi Kaudzītes to ir pratuši meistarīgi, gluži kā labi ārsti, kas nepalaiž garām nevienu izmaiņu, kas notiek ar viņa slimnieku, turklāt protot tās ietērpt precīzos vārdos.
Un vēl uz rakstāmgalda stāv arī grāmatas par Aspaziju (16. martā, dzejnieces dzimšanas dienā man jāpiedalās Latviešu biedrības rīkotā konferencē) - Kjāras Makoni „Sarkanā komēta” un Ināras Andžānes „Aspazija? Aspazija...”. Neko daudz jaunu gan tur neatradu, tomēr katrs sīkums ir vērtīgs. Interesanti, ka itāliete Makoni uzreiz uztvērusi Aspazijas attiecību ar māti svarīgumu. Ne visi to pamana. Bet Ināra Andžāne bagātināja mani ar ziņām par Aspazijas tēvu. Nezināju, ka viņš bijis Daukšu saimnieku adoptēts kalpu bērns – bārenis. Šis fakts padara skaidrākas dzejnieces vecāku attiecības.
Tāda tā virkne sanāca. Dažreiz negribas neko ļoti dziļu un samudžinātu.
|
) Un tad šķiet - ja nu remontējot JRT aiznaglo durtiņas uz to teātra kaislības pasauli, kuras Smiļģis un Šapiro, no teātra aiziedami, atstājuši vaļā.