Izrādās, ne es vienīgais par Ziedoni domāju, atrakstīja pazīstama žurnāliste, viņai kaut kas jāraksta, bet ko gan lai tādu saraksta. Es viņai atbildēju, ka Ziedonis ir pagāns un krīvu krīvs, ka tauta viņam kā sieviete un valoda - tās smarža. Ja viņš nebūtu krīvs un ja pirms viņa nebūtu krīvi, tauta smaržotu citādāk, varbūt kaut kā vāciski vai krieviski. Un ka viņa vārdi (to es tā seksīgi biju domājis) ir kā miets, zemē iesprausts.
Vispār jau tas laikam nav nekas labs, ja es kādu apsaukāju par pagānu, man nedaudz kauns par sevi. Bet par Ziedoni es tieši tā domāju, ko es tur varu darīt, viņš ir tāds pats latviešu pagāns kā Anna Brigadere, kuras „dievs, daba, darbs” principu viņš neaizmirst pieminēt, tiklīdz rodas izdevība. Kaut arī Engures baznīcā esot iesvētīts un kristīts, man liekas, viņš pat neaizdomājas (ir tādas lietas, par kurām nav iedomājams, ka viņš iedomātos), ka kristīgais Dievs varētu nebūt tāds pats, kā viņa personīgais Dievs. Viņam tas nav svarīgi, būtībā, lai gan viņš saka ko citu. (Ziedonis: „latviešiem nebija visādi dieviņi tur... Nē latviešiem bija Dievs, tas pats Dievs, kas visai pasaulei ir viens vienīgais.”) Laikam jau arī mācītājam Jurim Rubenim nav svarīgs Ziedoņa dvēseles kristīguma procents. Rubenis viņu izvadīs no kristīgās Doma baznīcas jebkurā gadījumā, tas par ko še aizmuldos kaut kādā ziņā pilnīgi nav svarīgi.
Pamanīju, ka rakstu tagadnē. Manī īsti nekas vēl nav mainījies ar dzejnieka nāvi, varbūt tādēļ, ka nekad neesmu spiedis Ziedoņa roku. Kaut kā nav sanācis, neesmu arī uz to rāvies, man viņš vienmēr bijis kā – nu tas pats miets, kaut kur stingri iesprausts, kā atskaites sistēma sajūtams un drošs. Tagad viņš miris, bet manas attiecības ar viņu – tādas pašas. Re kā, miris Imants Ziedonis. Miris. Re kā. Ziedonis mūžam dzīvs, re kā.
Tā domādamies aizbraucu uz grāmatu gadatirgu. Sapirkos pa visu naudu, slapju muguru lokus metu, daudz kas nav dabūjams grāmatnīcās, piemērām, no mazajiem apgādiem, nu tad vismaz vienreiz gadā. Pie Neputna Laima Slava man ieteica Garsijas Lorkas lekcijas, īpaši vienu par Duendi , spēli un teoriju, kuru mājas atbraucis arī steidzīgi izlasīju. Spāņu kultūras uzvārdu un faktu pārpludināts, galveno (par duendi) tomēr uztvēru, vai vismaz man tā likās. Un ļoti jau patika Lorkas zīmējumi, jā, viņš taču laikam bija gejs, Salvadora Dalī tuvs draugs un krita Spānijas pilsoņkarā.
Kontinenta stendā meitene man uzdāvināja vienu norvēģu grāmatu, kura man noteikti jāizlasot, varbūt es gribēšot par to uzrakstīt. Teicu, ka man patika viņu Tolstojs, bet ka es galīgi nesaprotu, kādēļ viņi gandrīz visas savas grāmatas tā apkrāso, ka man gribas no tām bēgt. Varbūt es aizbēgu arī no kaut kā jēdzīga. Par ko meitene kaut ko teica, bet es jau pats sapratu, ka ne jau man šīs grāmatas taisa. Un es aizdomājos, kam jābūt galvā, lai turētu mājās šitādu dizainu, tomēr meitenei neteicu, jo man palika kauns. Bet cik skaista ir Lorkas grāmatiņa!
Visu jau neaprakstīšu, ko ieguvu, jo mēs taču par Ziedoni runājam, galu galā. Tad nu lūk – nopirku Māras Zālītes „To mēs nezinām”, sapratis, ka svētdiena būs lieliska diena tās lasīšanai. Tā arī bija, pa starpām ar basketbola spēlēšanu un nepabeidzamajiem darbiem grieķu mitoloģijas kārtošanā. Arī smuka grāmatiņa, bet tās bildes man atsauca atmiņā gadus desmit vecu Ziedoņa atbildi uz jautājumu, ko viņš tagad darot. „Notriecu naudu pa kafejnīcām”, viņš teica un tas man traki patika, šāds Ziedoņa notriecēja tēls. (Izrādās, ka viens viņa vectēvs, kā sestdiena, tā velosipēdam mugurā un prom. Atgriezies tikai svētdienas vakarā – „kā cilvēki dzīvo!”, viņš jūsmojis. Bet vecāmāte ar plītsriņķi pa galvu. Taču nākamsestdien vectēvs atkal bijis prom.)
Tomēr man bija jādomā, nu kas viņiem abiem ar Zālīti tur tā sēžams. Vai viņi tur zelta olas perē, bailēs, ka tautai kaut kas pēc viņiem varētu pietrūkt? Pēc Ziedoņa īsti neizklausās, bet Zālīte gan varētu šitā bažīties. Viņai jau tas apkārtnes dižums vajadzīgs, mēs ar Ziedoni krogā sēdējām un dzērām. (Fui, cik es prasti runāju, atkal kauns sametās.) Bet par Ziedoni es padomāju, ka meitenes viņam vienmēr bijušas svarīgas, tādēļ varbūt arī sēž tur ar Zālīti, kura vienviet uzdodas kā četrdesmit trīs vai piecdesmit gadus jaunāka (tur jau viņa laikam nes cauri kādu trešo personu).
Te arī nonākam līdz galvenajam. No vienas puses – Ziedonis kā varena morāla autoritāte savu piecdesmit gadu garumā. Bet no otras – ne jau viņš pats, viņš jau tikai aktieris, vai pareizāk sakot – spoguļattēls tam, kas latviešos ierakstīts par morāli, vai par skaistumu vai par to pašu Dievu. Latvietis, bet sevišķi latviete skatās uz Ziedoni un redz sevi, sajūt šo tēlu kā no savas sirds nākušu. Viņš ir tas pats, kas krieviem Visockis, kaut ko kolektīvi svarīgu izsakošs.
Ziedoni šāda loma nav nogurdinājusi, atšķirībā no Vācieša, kam labāk patika „neformā” sēdēt mājās, nevis deklamēt ļaužu pilnai zālei. Ziedonis saka, ka viņam nepatīkot balles, viņā neesot prieka kultūras, bet tikšanās ar tautu viņu vienmēr uzlādē. Te arī laikam slēpjas tā spēja būt krīvu krīvam – nospēlēt tautai tās dvēseli un pašam no tā sasmelties. Bet vai tie bija tikai Ziedoņa vārdi, kas tā uzrunāja? Man ne sevišķi tā liekas – daudzviet viņš nav perfekts, nereti stūrains un paviršs. Piemērām, trioletas Baltvilkam noteikti ir skaistākas.
Bet Ziedoņa tēls! Šis bālais kalsnums, kurā Aspazija būtu iemīlējusies kā likts, neglābjami un ar visu sirdi. Un tie mati, tik izdevīgi, lai cirstu akmenī. Un plaušu kaite mūža garumā, kā tādam brīnumaini izdzīvojušam Veidenbaumam, kopā ar gribu būt ļaudīs un tos ietekmēt. Un meitenes – ar visām viņu mātišķajām sirdīm, sasildīt šitādu, pabarot un sačubināt cerot, ka vismaz vienu dzejoli, tādu no visas sirds, viņš tikai viņai... (Zālīte: „Tu kādreiz teici, ka latvieši mīl dzeju, jo viņiem kaut kā trūkst, ka viņi meklē kaut kādu kompensāciju...”)
Es te tā par Ziedoņa tēlu tik prasti izrunājos tādēļ, ka man drusku jāuzsmej par tām rūpēm, lai neviena druska no viņa lielā gara tautai neietu zudumā. Nu kā var iet zudumā Ziedoņa tēls? Tur jau viss ir, ļoti reti gadās, ka vārdi to tēlu netraucē, bet daži tādi vārdi viņam ir, nu kaut vai par to asnu caur betonu. Noteikti neesmu objektīvs (arī par mīlestību, bez kuras nevelk krāsns), bet man jādomā par Josifu Brodski, kurš teica, viņam kopumā ir izdevušies kādi septiņi vai astoņi dzejoļi. Ja Ziedonim būtu jāatlasa septiņi vai astoņi, kurus viņš atstātu?
Nez vai Garsija Lorka ar domāja, vai nejauši nenozog tautai kaut ko no sevis, aizmirstot to pateikt? Vai spāņu kultūra ir zaudējusi no tā, ka viņš mira tik jauns? Vai latviešu kultūra ir ieguvusi, ka Ziedonis ar visām savām kaitēm gandrīz tika līdz astoņedesmit? Vai no dzejnieka pāri paliek vārdi?
Nu, bet kā tad tur ar to duendi? Kad Garsija Lorka par to raksta, man liekas, viņš nedomā kaut uzrakstītu, konservētu. Viņš domā dzīvo vārdu, vai dzīvo melodiju, varbūt arī kādu citu dzīvu mākslu. Zālīte slavē Ziedoni kā aktieri, nedaudz greizsirdīgi, nevis kā dzejniece, bet kā ne-vīrietis. Man liekas, Ziedonim bija duende, oi, oi, oi. Ne jau priekš spāņiem, tiem viņš droši vien būtu tāds ragā sasalis ziemeļnieks. Lai gan nē – franči nekad neesot aizmirsuši sajūsmināties par epitāfijām. Ne, bet tie jau franči, viņiem ir cita duende.
Vēl es gribu pateikt par to pagāniskumu, tas Zālītes grāmatiņā ir tik uzkrītošs. Ir viena tāda (aptaurēta) letiņu suga, kas elš un dveš par Pokaiņiem, fraktāļiem un baltu senvēsturi kā pasaules kultūras vienīgo avotu. Viņi to dara ar tik nekritisku ticību, ka taisni vai gribas ar to inficēties, vai arī tieši otrādi – bēgt, atpakaļ neskatoties. Vot, un Ziedonim arī šitā indeve, runāt par Totu Trismegistu un Raini, piemērām. Vai par ornamentiem un kā tie sasienas, visādu sviestu, tulkot Rērihu un tamlīdzīgi. Nepārprotiet, es zinu, ka visā tajā varbūt daudz racionāla, bet es ne par to. Es par to ticīgā pieeju šiem jautājumiem – tas ir īsti latvisks un varbūt arī tas pieder pie Ziedoņa tēla un tā, par ko viņu mīl. Ka viņš tāds naivs izrunātājies par visādām tādām lietām...
„Ziedonis: Man tāda, tāda kāre ir pateikt tagad Mārei... ka es neesmu slavas kārs. Un ka es pat neesmu godkārīgs.
...
Zālīte: Jo tev tomēr ir paēduša cilvēka attieksme. Tev ir slavas līdz kaklam.”
Rakstu šovakar un neprotu beigt. Laikam nevaru spēt atvadīties, tikai pārdomāt, pārdomāt, pārdomāt. Atcerēties, ka man bija tikai piecpadsmit, kad iznāca „Kurzemīte” – Ziedonis jau tad bija dzīvs klasiķis, kura citātus lika no galvas mācīties. Kā viņš ar tiem kolhoza priekšsēdētājiem sapņoja, kā tikt pie naudas, un kā viņš to turpina „Leišmalītē”, nu jau ar bijušajiem. Nezinu, kādēļ nevaru beigt, varbūt jāpagaida, kad beigsies bēres.
|
