Man patīk, ka intervētājs ir cik iespējami personisks („manai draudzenei…”) nevis vispārīgs („vai ir labi, ja …”) un Ilzei tas izdodas, protot saglabāt arī to savu teritoriju, kuru tomēr nevajadzētu iesaistīt darbā. Tas palīdz būt man gana spontānam, atrodot kādu jaunu un negaidītu emociju arī man „vecā”, bet lasītājiem mūžam aktuālā tēmā.

Tā izskatās, ka sadarbība ar Ilzi turpināsies, un man tas patīk – ir labi, ja varu paļauties, ka mani sapratīs no pusvārda un ja nesapratīs, tad jautās tikmēr, kamēr pašai šķitīs, ka viss – gan informācija, gan valoda ir OK.