Par Andreju Pumpuru un viņa Lāčplēsi es sāku interesēties tad, kad vēl nebiju iepazinies ar K.G. Junga skolnieka Ēriha Neumana darbiem, kurš Varoņa lomu uzskata par vienu no personības attīstību noteicošiem posmiem. Līdz tam es domāju, ka Varonis – tā ir loma tikai disfunkcionālā vai atkarīgā ģimenē un tādēļ man šķita, ka Pumpuram ir jābūt kaut kā saistītam ar atkarības fenomenu. Un ka tas, ka viņš, - iespējams, slimīgi atkarīgs cilvēks, uzraksta tautas eposu, kaut ko varētu liecināt par pašu tautu.
Teikšu uzreiz - šī mana interese sākotnējo hipotēzi par slimīgu vai patoloģisku atkarību neapstiprināja. Taču par normālu atkarību kā attīstības pretstatu mēs dzejnieka, gluži kā jebkura cita cilvēka dzīvē es gribētu gan runāt. Tātad par Andreju Pumpuru kā normāli atkarīgo sevis paša un savas tautas Varoni – Lāčplēsi. Un par šo Varoni kā attīstības etapu dzejnieka paša, tautas un jebkura cilvēka dzīvē.
