Vērojot Aināra Šlesera politiskās un biznesa aktivitātes nu jau vairāk kā desmit gadu garumā, galvenā asociācija, kas rodas, ir – Varonis.  Mitoloģisks, cīņās nonokaujamais. Bet vairāk tomēr Varonis kā vīrišķa loma - nebūt ne tik viennozīmīgi pozitīva un skaista, kā daudziem, varbūt arī Šleseram pašam, to gribētos redzēt.

Redzēdams, ka dūšīgajai meitai Grietai pēc veiksmīgas „Daukšu” saimniecības apprecēšanas diez kā neklājas ar jauniegūtās zemes vārgulīgo komplektējumu – dzērāju Dāvi III (Rozenbergu), un ka viņiem pēc laulības turpat 20 gadiem ir tikai viens 7-gadīgs bērns, turklāt atpakaļvelkošā – sieviešu – dzimuma, viņš, Elzai paaugoties, piedāvā to apprecināt ar viņas mātes jaunāko pusbrāli Kristapu, kuram tēva saimniecības mantošanā ceļā ir stājies vecākais brālis Zāmuēls. Kristaps dabū citu sievu, kas tik mazai meitenei ir bijis vesels erotisks piedzīvojums domāt par Kristapu kā par savu iespējamo līgavaini - mazajā Elzā izsauc sāpes un greizsirdību. Neviens nesaprot, kādēļ viņa tik dīvaini uzvedas Kristapa klātbūtnē.