 |
Teātris |
Materiālu kategorijā: 33
Parādīts materiālu: 11-20 |
Lapaspuses: « 1 2 3 4 » |
Šķirot pa:
Datums ·
Vārds ·
Komentāri
Noskatījos „Mirušās dvēseles” Nacionālajā teātrī, pēc tam arī „Ārprātīgā piezīmes”. Bija ko pārdomāt, paložņāt internetā, lasīt. Nikolajs Gogolis ir jālasa, nevis tikai jāredz uz skatuves, turklāt vislabāk – krieviski. Lai cik labi arī nebūtu viņa darbu latviskojumi, tajos tomēr kaut kā stipri atšķaidās autora valodas daudznozīmība, viltnieciskā ironija, dzīvelīgais misticisms un tā milzuma un neaptveramības, bet vienlaicīgi – bezspēcīguma, dievbijāšanas un pazemīguma sajūta, kas nāk no krievu dvēseles - kādu to pazina Gogolis.
Krievu? Jā, Nikolajs Gogolis ir rakstījis krieviski, kaut gan pēc dzimšanas vietas tagadējā Poltavas apgabalā (Ukrainā) un pēc vecāku tautības un audzināšanas bijis mazkrievs, ukrainis. Viņa bērnību apvij ukraiņu folkloras bagātība, pareizticības tradīcijas un tēva, pašdarbības teātra lugu sacerētāja un režisora harizma. Tomēr Krieviju viņš uztvēris kā Kijevas Krievzemi, bet pašu Kijevu kā krievu Atēnas – viņam bija bijis arī sapnis strādāt par vēstures profesoru Kijevā. Nācijas vēsturisko sakņu apzināšanās rakstniekam bijusi svarīga, tāpat atbildība par dzimtenes nākotni.
Raksti |
Skatījumu skaits: 1507 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2011-02-20
|
|
Domās uz Nacionālā teātra „Septiņiem Faustiem” (režisors Viesturs Meikšāns) biju sevi iesildījies jau kādu nedēļu pirms tam. Atcerējos savu „teoriju” par Velna lomu un tās nozīmi „iniciēto vīriešu kultūras” jeb grieķiskā „nešķiramo dvīņu” principa saglabāšanā. Atcerējos grieķu Helenu kā patriarhāta eksaminētāju un Trojas karu kā eksāmenu. Atcerējos Mihailu Bulgakovu un viņa no Mefistofeļa (Volanda) šķirto Faustu (Meistaru) un no Gētes pavisam atšķirīgo Margaritu. Palasīju Gētes biogrāfiju Wikipēdijā (cik tagad tas ir vienkārši, nekur nav jāiet!) un izrakstīju, manuprāt, svarīgākos faktus.
Raksti |
Skatījumu skaits: 2294 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2011-01-09
|
|
Uz jauno Nacionālā teātra izrādi „Skalbi un valdi” Jaunajā zālē devos ne bez bažām. Palūkojos teātra mājas lapas atsauksmēs – tur kāds stāsta, ka pēc redzētā esot izvēmies. Vēl cits – ka izrādē nav nekā no Skalbes. Turklāt, nezin kā radies, līdzšinējais režisora Regnāra Vaivara portrets manī veidoja fantāziju ar inscenējumu kā brišanu pa seksualitātes muklājiem, kuros psiholoģiski ticama kaislība viegli var viegli tikt nozaudēta un izpausties kā mazinteresanti fizioloģiski rituāli. Arī fantāziju par „aiz ausīm pievilkta” Skalbes iepīšanu iedzeltenās sensācijās. Tomēr labi, ka aizgāju – tik reti taču no bažām nepiepildās nekas. Un vēl retāk gadās sagaidīt visas gaidas par labi pavadītu vakaru, savādi vieglu un jautru noskaņojumu, sevī ievelkošām pēcdomām un pēcjūtām. Tālāk dažas manas atvēsušās domas par izrādi.
Šoreiz ne tikai „par stāstu” un tā psiholoģisko interpretāciju – tātad to, kas parast ir teātra režisora darīšana tikai daļēji. Šis ir neparasts gadījums, jo Regnārs Vaivars daudz ir paveicis ne tikai kā režisors.
Raksti |
Skatījumu skaits: 2943 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2011-01-02
|
|
Mēģināšu īsi izteikt galvenos iespaidus par Gata Šmita komandas jauno spēlfilmu „Seržanta Lapiņa atgriešanās”. Bija ko izsmieties, sekojot līdzi prasmīgi savītajam sižetam ar ainām „iz tautas dzīves”. Tās atgādināja Jaunā teātra „Latviešu stāstu” turpinājumus, kurus aktieri (bravo! - sevišķi jau Guna Zariņa un Gatis Gāga) nevis spēlē, bet dzīvo. Iespējams, ka šo veiksmju pamatā ir lieliska nabadzīgākās tautas daļas mentalitātes pazīšana, jo ar bagātnieku (Viļa Daudziņa varonis) psiholoģiski ticamu atveidošanu tik labi nav veicies.
Raksti |
Skatījumu skaits: 1609 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-12-11
|
|
Režisors Mihails Gruzdovs mani uzaicināja uz sava jaunākā iestudējuma – Ļeva Tolstoja „Anna Kareņina” - ģenerālmēģinājumu Nacionālajā teātrī. Tur man viss patika, bet kā jau ar mani tas mēdz būt, izrādē vairāk interesēja stāsts. Nevis aktieri, scenogrāfija, kostīmi, mūzika, gaismas un, nedod dievs, visa tā novērtēšana. Bet – kas lācītim vēderā, ko mums no tā būs saprast, kā lai interpretē uz skatuves notiekošo?
Raksti |
Skatījumu skaits: 2117 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-12-06
|
|
Jau teju divas nedēļas pagājušas kopš Frīdriha Šillera „Marijas Stjuartes” pirmizrādes Dailes teātrī, un iespaidi ir nedaudz „nosēdušies”. Parādījies arī ne mazums recenziju par izrādi, tā ka skaidrs arī, kurp vērsusies skatītāju uzmanība. Un man parādījušās pirmās pārdomas par notikušo procesu kopumā.
Raksti |
Skatījumu skaits: 1448 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-09-30
|
|
Man ļoti nepatīk nokavēt un es to gandrīz nekad nedaru, bet ar valmieriešu Raiņa „Zelta zirga” viesizrādēm Dailes teātrī tā gadījās. Gan jau tam ir kādi izskaidrojumi, varbūt es baidījos, ka tur viss būs „galīgi garām”? Pirms iet uz izrādi, es parasti kaut ko palasu par to. Arī šoreiz,- bet recenzijas neko labu (man) nesolīja. Labā, kaut kur starp rindām salasītā ziņa bija – „mēs īsti vēl nesaprotam, ko tas Meikšāns tur sadarījis, bet mums liekas, ka kaut ko labu. Mums (recenzentēm) ir tāda sajūta; bet mēs vēl nevaram saprast. Taču mēs dodam piesardzīgi pozitīvus signālus potenciālajai publikai”. Nu un tādēļ arī braucu uz izrādi – lai pārliecinātos, ka man tik svarīgais Raiņa darbs ir labi saprasts. Bet nokavēju, jo baidījos, ka tā nebūs.
Raksti |
Skatījumu skaits: 2355 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-09-05
|
|
Bez divos teātros iestudētajām Šillera „Marijām Stjuartēm” šovasar mums ir arī Hermaņa Gresikera „Henrijs VIII”, ko Latvijas muižās un pilīs izrāda speciāli šai izrādei savākta aktiertrupa. Šo izrādi skatīties braucu uz Jaunpili, vairāk noskaņojies uz kaut ko ne pārāk nopietnu. Šādos izbraucienos jau dodos ne tikai un vienīgi uz teātri. Pati Jaunpils pils, visādas andeles riņķī un apkārt, viduslaiku mūzika iekšpagalmā, karstais laiks...
Raksti |
Skatījumu skaits: 1821 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-08-22
|
|
Biju aizgājis uz „Mariju Stjuarti” - Valmieras teātrī, kas ciemojas Nacionālajā. Gribas šo to pateikt par šo izrādi – bet ar norunu, ka tas netiks uztverts kā recenzija. Jo lai vērtētu teātri, ir jābūt teātra profesionālim un es tāds neesmu. Man ir skatītāja pozīcija, varbūt ne sevišķi parasta. Teiksim, informēta skatītāja, psihodramatista pozīcija. Es, protams, nedomāju, ka tā ir mazāk svarīga kā profesionāla teātra kritiķa pozīcija. Tāpēc, ka jo vairāk skatītāji runās par teātri, jo vairāk dzīvības tajā ienāks. Vai tas pats notiks, ja par teātri vairāk runās profesionāļi? Par to gan es neesmu tik ļoti pārliecināts. Tādēļ - teātra kritiķis es nevaru būt.
Raksti |
Skatījumu skaits: 1467 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-08-18
|
|
Esmu ielasījies Stefana Cveiga „Marijā Stjuartē”. Man šī grāmata ir krieviski, turklāt ar maziem burtiņiem un uz slikta papīra, lasās lēnām. Ik pēc dažām minūtēm jāpaceļ un jāatpūtina acis. Bet savā ziņā tas nav slikti, tas dod iespēju izmantot pauzes - lai domātu, daudz par ko. Neesmu vēl beidzis lasīt, bet pārdomu sakrājies gana - daļa no tām prasīties prasījās tikt apkopota.
Raksti |
Skatījumu skaits: 1618 |
Pievienoja: marta |
Datums: 2010-08-15
|
|
|
|
|
